Prejudiciālajā nolēmumā Eiropas Savienības tiesa neizšķir strīdu pēc būtības, bet tikai sniedz ES dalībvalsts nacionālajai tiesai atbildes uz tās uzdotajiem jautājumiem par Eiropas Savienības normatīvo aktu (direktīvu) interpretāciju. Šī interpretācija tiek sniegta, vērtējot konkrētās lietas apstākļus, cik tas nepieciešams, lai atbildētu uz jautājumiem par ES normu interpretāciju, bet tai pašā laikā neizlemjot lietu pēc būtības, jo katrā valstī bez tiesību normām, kuras izriet no interpretējamās direktīvas, ir arī citas nacionālās tiesību normas, kuru interpretēšana neietilpst Eiropas Savienības tiesas kompetencē.

Konkrētajā lietā Itālijas tiesa lūdz Eiropas Savienībai sniegt skaidrojumu par to, kāda ir Eiropas Savienības direktīvu 92/100/EK un 2001/29/EK interpretācija saistībā ar TRIPS līgumu, Romas konvenciju „Par izpildītāju, fonogrammu producentu un raidorganizāciju tiesību aizsardzību”, Pasaules intelektuālā īpašuma organizācijas „Izpildījumu un fonogrammu līgumu”, kā arī to, kā konkrētās lietas apstākļos interpretējams attiecīgajās ES direktīvās iekļautais jēdziens publiskošana attiecībā uz blakustiesību subjektu tiesībām.

Tas, ka šo spriedumu ES tiesa ir pieņēmusi, interpretējot publiskošanu attiecībā uz izpildītāju un producentu blakustiesībām, nevis interpretējot publiskošanu attiecībā uz autoru tiesībām, ir būtiski, jo starp blakustiesībām un autortiesībām attiecībā uz publiskošanu ir būtiska atšķirība – autortiesības ir ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt darbu izmantošanu, savukārt izpildītājiem un fonogrammu producentiem ir tiesības uz taisnīgu atlīdzību. Tas skaidri izriet arī no Eiropas Savienības tiesas sprieduma lietā C-135/10 (SCF v Marco Del Corso) 74.punkta, kurā tiesa tieši norāda, ka jēdziens „publiskošana” attiecībā uz autortiesību subjekta un blakustiesību subjekta tiesībām nevar tikt uzskatīts par identisku. Līdz ar to nolēmums neietekmē situāciju attiecībā uz autoru tiesībām, tas attiecas tikai uz blakustiesību subjektu ekonomiskajām tiesībām, kuras regulē tiesas interpretētā direktīva 92/100/EEK.

Komentāri par Latvijas situāciju un ES tiesas sprieduma lietā C-135/10 ietekmi

Latvijā autoratlīdzība autoriem par publisko izpildījumu jāmaksā atkarībā no platības, ja muzikālie darbi tiek atskaņoti klientu uzgaidāmajā zālē, vai kā fiksēts maksājums atkarībā no darbinieku skaita.

Minētais ES spriedums attiecas uz blakustiesību, nevis autortiesību  interpretāciju. Tiesa skaidro, kā ES direktīva 92/100 interpretējama konkrētajā Turīnas tiesā izskatāmajā lietā, līdz ar to nav pamata uzskatīt, ka no lietas izriet vispārīgs secinājums attiecībā uz visiem ES zobārstniecības kabinetiem, jo tiesas secinājums izdarīts, vienīgi ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus (runa ir par vienas personas privātpraksi, nevis zobārstniecības klīniku vispār).

Vai šis ES tiesas spriedums kaut ko mainīs Latvijā? Attiecībā uz AKKA/LAA pārstāvētajiem autoriem un to tiesībām Latvijā tas neko nemainīs. 

Vai kaut kas mainīsies LaIPA's praksē attiecībā uz atlīdzības iekasēšanu par izpildītāju un fonogrammu producentu tiesībām - lūdzam jautāt LaIPAI.

Atpakaļ Uz augšu