Par Kurzemes apgabaltiesas spriedumu kafejnīcas "Mūsmājas" lietā drukāt
24.02.2012. Neatkarīgajā Rīta avīzē 23.februārī publicētā raksta virsraksts „Tiesa apšauba divu licenču nepieciešamību” labi rāda lietas būtību: Kurzemes apgabaltiesa, nepārzinot Autortiesību likumu un neizprotot autortiesību un blakustiesību administrēšanas mehānismus, atcēlusi pirmās instances tiesas spriedumu par Ventspils kafejnīcai Mūsmājas uzlikto 500 latu naudas sodu par radio atskaņošanu kafejnīcā. Lietu ierosināja policija, uzliktais administratīvais sods būtu iemaksājams Valsts kasē. Kafejnīcas izmantotās mūzikas autori no šīs soda naudas nedabūtu ne santīmu: autori saņem tikai to atlīdzību, kas samaksāta saskaņā ar autoru biedrības AKKA/LAA izsniegto licenci, tāpat kā mūzikas izpildītāji saņem to atlīdzību, kas samaksāta saskaņā ar blakustiesību organizācijas LAIPA izsniegto licenci. Šīs abas licences nepieciešamas, lai darbu izmantotājs nekļūtu par likumpārkāpēju.
Pati kafejnīca savu vainu sapratusi jau pirms šīs tiesas un saņēmusi gan autortiesību organizācijas AKKA/LAA, gan blakustiesību organizācijas licences.
Raksta autore K.Klauze atļāvusies nosaukt Latvijas autoru apvienību par alkatīgu par spīti tam, ka pašas rakstā norādīts pretējais – autoru biedrība nav tā, kas uzņēmumus soda, to dara policija. Īstā viņas raksta problēma ir Kurzemes apgabaltiesas spriedums: „Tiesa uzskata, ka izskatāmajā lietā tieši Latvijas Radio 2 izmantoja autoru darbu un nodrošināja tā publisku izpildījumu. Tātad darba izmantotājs nav kafejnīca, bet gan radio.” Tiesa nav izšķīrusi divus dažādus darbu izmantojuma veidus: Autortiesību likuma 15.pantā lasāms, ka tiesības uz darbu publisku izpildījumu un raidīšanu ēterā ir divas dažādas tiesības, divi dažādi darbu izmantojuma veidi, bet 40.pantā noteikts, ka darba izmantotājiem attiecībā uz katru darba izmantošanas veidu un katru darba izmantošanas reizi jāsaņem autortiesību īpašnieka atļauja. Kafejnīcas darbība ir cits bizness nekā raidīšana ēterā. Abos no tiem mūzika spēlē milzīgu lomu. Tāpēc arī mūzikas autori un blakustiesību īpašnieki saņem atlīdzību par viņu darbu izmantošanu abos veidos, - starp citu, pirmā organizācija, kas autoriem iekasē atlīdzību no mūzikas publiskā izpildījuma kafejnīcās, nodibinājās vēl 1850.gadā, taču kopš tiem laikiem pasaules prakse šajā jomā ir tikai nostiprinājusies un paplašinājusies.
Tiesas argumentācija ir vairāk nekā absurda, norādot, ka autoriem ir tiesības saņemt atlīdzību par publisko izpildījumu, ja kafejnīca mūziku atskaņo, izmantojot mūzikas diskus vai datoru, bet, ja mūzikas avots ir radio, tad par publisko izpildījumu atbild raidorganizācija. Kā zināms, neviena raidorganizācija nevar uzņemties atbildību par tās programmu publisku izpildījumu, jo raidorganizācija nodrošina vien raidīšanu ēterā, bet radio aparāta īpašnieks izlemj, vai viņš atskaņos radio programmu publiski pieejamā vietā – savā kafejnīcā, tādējādi radio programmu – tāpat kā paša nopirktā mūzikas diska saturu - publiski izpildot.