Daļa autora personisko tiesību ir mūžīga (piemēram, tiesības uz vārdu), toties mantiskās tiesības ir terminētas. Ar to autora mantiskās tiesības atšķiras no romiešu tradīcijas tiesībvalstu īpašuma tiesībām, kas ir mūžīgas. Vēsturiski izveidojies tā, ka, saskaņojot autora kā indivīda īpašumtiesības ar sabiedrības vēlmi, autora mantisko tiesību termiņš Bernes konvencijā par literāro un mākslas darbu aizsardzību 1886.gadā tika noteikts uz visu autora dzīves laiku un vēl piecdesmit gadiem pēc viņa nāves. Patlaban Eiropas Savienības dalībvalstīs šis termiņš noteikts uz visu autora dzīves laiku un vēl septiņdesmit gadiem pēc autora nāves. Mūsu valsts Autortiesību likums tāpat nosaka: “Autortiesības ir spēkā visu autora dzīves laiku un 70 gadus pēc autora nāves”. Septiņdesmit gadu termiņš attiecas tikai un vienīgi uz autora mantiskajām tiesībām, jo, kā jau minēts, daļa personisko tiesību ir mūžīgas. Praksē tas nozīmē: kamēr spēkā ir autortiesības, autora darba izmantošanai nepieciešama atļauja un par darba izmantošanu jāmaksā autoratlīdzība. Autoratlīdzība netiek maksāta, ja izmanto darbus, attiecībā uz kuriem izbeidzies autortiesību termiņš.
Autortiesību termiņa noteikšanai nav svarīgi zināt precīzu autora nāves dienu, pietiekams ir gadskaitlis, tāpēc ka tiesības izbeidzas tā gada 31.decembrī, kurā paiet 70 gadi kopš autora nāves. Teiksim, ja autors ir miris 1940.gada 22.septembrī, tad autortiesību termiņš beidzas nevis 2010.gada 22.septembrī, bet gan 2010.gada 31.decembrī.
 

Atpakaļ Uz augšu